Mammas, tādas jau mēs esam

Mammas, tādas jau mēs esam

Ak, mīļās mammas, jūs mani sapratīsiet.

Esmu mamma pavisam nesen, bet man šķiet, ka esmu tikusi pie kaudzes sirmu matu.

Sākot jau no brīža, kad uzzināju par to, ka esmu stāvoklī, sākās balagāns.

Nelaba dūša un vēders kā kuģis

Labi, es melošu ja sākšu gausties par slikto dūšu, jo uzskatu, ka man tādas nemaz nebija. Man nedaudz palika nelabi no kafijas, tas arī viss. Es nesēdēju pie poda augām dienām un nepievēmu darba labierīcības.

Toties, kad sāka augt vēders… Ah. Es jutos kā kuģis. Kā laiva iesākumā un beigās kā Titāniks, ticiet man. Smieklīgi? Mammas sapratīs!

Un vēl tie cilvēku skatieni. Tādi, it kā sieviete stāvoklī būtu kas nedabisks un nekad dzīvē neredzēts, kā zooloģiskā dārza zvērs, kas izbēdzis no krātiņa. Es jutos samērā apkaunota un mēdzu savu skatienu durt zemē, lai neredzētu, kā cilvēki uz mani blenž. Un kāpēc blenž? Jautājums paliek atklāts.

Dzemdības – es meloju vīram, ka tas bija viegli

Viegli? Jūs smejaties? Un viņš man noticēja. Es taču tur strādāju kā tāda pārslogota grāmatvedības programma (https://ekonts.lv/). Nerunāsim par to kā es, pieklājīga sieviete, pie sevis lamājos un lādēju visu pasauli (vīru nē, viss jau nenotiek kā filmās). Es jutos samērā bezpalīdzīga, it sevišķi brīdī, kad man nebija neviena blakus, kas padotu ūdeni ko padzerties. Bet slāpes taču bija neizsakāmas! Likās, ka no tā vien varētu paģībt.

Ja grūtniecības laikā man likās, ka dzemdēšu lietainā un vēsā dienā, jo nepanesu karstumu, tad dzemdību dienā es sapratu, ka visi pret mani sazvērējušies. Dzemdību kulminācija bija pirms pusdienām, vasaras pašā karstākajā dienā un es svīdu kā sivēns (nezinu, kā svīst sivēni, patiesībā).

Mazais kaitēklītis

Dažas negulētas naktis, vakari ko gribas pavadīt ar vīru, bet viss beidzas tikai ar gribēšanu… Bērna raudas, kurām nevaru saprast iemeslu un citas ligas. Piebarošana, ķirbja krikša vārīšana un iemānīšana. Pirmie zobi un nebeidzamie niķu kliedzieni. Dažkārt man liekas, ka mani ceļas stāvus un pa ausīm nāk dusmu dūmi. Bet kad viņš pasmaida man pretī savu bezzobaino smaidu – es izkūstu un pārvēršos peļķē. Mammas, tādas jau mēs esam. Mūsu dusmas uzkāpt līd maksimumam un vienā momentā izgaist kā cigarešu dūmi vētrā.